Alus meistara ceļā pienāk zelta vērts brīdis, kad var atsperties no leģendas un pasmelt ļaužu atmiņās, lai pakāptos tuvāk izcilībai. Valodas par Naukšēnu brūža mantojumu turpina virmot, nu jāmeklē svētku garša, kad saimnieks pārsteidz ar tumšāku, stiprāku brūvējumu, kas ielīksmo un aizrauj dejā. Meistars uzklausa visus, atliek māksla līdzsvarot vēlmes, lai
solis ir viegls, un karameles atbalss apņem viesus kā prieks, kad orķestris nospēlējis mīļāko dziesmu. Alus kļūst tumīgs un bagāts, kā balle līdz rītam, jo gribas turpināt vēl un vēl, un nevar izšķirties, kurš mirklis saldāks.
Turpinot leģendārā Naukšēnu brūža 150 gadu tradīcijas, “Jubilejas alus” tumšākais brālis glāzē dzirkstī kā dziļdomīgs dzintars ar vāciski nevainojamu putu cepuri. Pilzenes un Minhenes iesali sveicina kā seni draugi, apkārt tiem vijas Valmiermuižā iecienītas dižciltīgo apiņu šķirnes, un dejas var sākties. Kad izskan pēdējais karameles akords, to var nosaukt par prieku, lai gan iespējams, tā ir mūsdienu alum svarīgā sajūtu precizitāte un dabīgi paņēmieni tur, kur saldumu kādreiz pastiprināja dedzināts cukurs. Atraisot aromātu un garšu, pasniedz kopā ar sirds siltumu, ierasto 6°C vietā tēmējot uz atzīmi 10.